Antonija Lūkina

Fēliksa Lūkina kundze Antonija Sofija dzimusi Jumpravas pagasta Jumpravmuižā (Lielvārdes novadā) 1876. gada 12. oktobrī. Viņas tēvs bijis tirgotājs un namīpašnieks Miķelis Millers-Melders un māte Matilde (dz. Flintmane). Ģimenē dzimuši seši bērni, bet tikai trīs meitas izdzīvojušas. Antonija bijusi pirmais bērns ģimenē. Otra māsa Ella Karolīna apprecējusies ar inženieri Dāvidu Seski, abi dzīvojuši Sibīrijas apgabala pilsētā Čitā. Jaunākā māsa Paulīne jeb Paula (1884–1980) precējusies ar vēlāk pazīstamo būvinženieri un valstsvīru Teodoru Hermanovski (1883–1964). 1879. gadā Milleru-Melderu ģimene pārcēlusies uz dzīvi Torņkalnā Rīgā. 1881. gadā Antonija sākusi skolas gaitas Torņkalna elementārskolā. Mācoties Lomonosova sieviešu ģimnāzijā (1887–1895), meitenei parādījusies interese par valodām, mūziku, zīmēšanu un mākslu. Jau 16 gadu vecumā Antonija uzrakstījusi pirmo noveli ar nosaukumu “Trīs jaungada naktis”. 1895. gadā Antonija strādājusi par mājskolotāju Kaukāzā. Pēc tam, 1900. un 1901. gadā, studējusi filozofiju Bernē (Šveicē) un Lepicigā (Vācijā). Ar laiku apguvusi vācu, krievu, latīņu, franču, angļu un itāļu valodu. Kad 1901. gada vēlā rudenī Antonija salaulājusies ar acu ārstu Fēliksu Lūkinu, viņa pārtraukusi studijas un pilnīgi nodevusies ģimenes dzīvei un bērnu audzināšanai. Tomēr jau 1910. gadā atsākusi studijas un devusies uz Parīzi klausīties lekcijas Sorbonnas universitātē. Brīvo laiku Antonija pavadījusi, apceļojot Franciju, Itāliju un Šveici. Kastaņolā iepazinusies ar Raini un Aspaziju, ar kuriem turpinājusies ilgstoša sarakste vairāku gadu garumā. Taču drīz vien pārtraukusi studijas, jo sākusi sliktāk dzirdēt un nevarējusi saklausīt lektora teikto. Leģenda stāsta, ka reiz, pastaigājoties Lugāno pilsētas kapos, Antonija ieraudzījusi akmens tēlu – kaiju ar salauztiem spārniem – un saskatījusi tajā līdzību ar sevi. Antonija Lūkina atgriezusies dzimtenē kā Ivande Kaija ar romānu “Iedzimtais grēks”, kas publicēts 1913. gadā un ar ko aizsākas feminisma prozas žanrs latviešu literatūrā. Romānā autore vērsusies pret sabiedrības dubultmorāli un aizstāvējusi sievietes tiesības uz mīlestību bez aprēķina, neatkarīgi no laulības. Grāmata izraisījusi gan plašu sašutuma vētru, gan arī sajūsmu par rakstnieces uzdrošināšanos un atklātību. Ivande Kaija kļuvusi ļoti populāra, tomēr pati jutusies nesaprasta. Pirmā pasaules kara sākumā Lūkinu ģimene evakuējusies uz Vitebskas apgabalu. Kara laikā viņi dzīvojuši vairāk šķirti nekā kopā, jo Fēlikss strādājis par Rīgas – Orlas dzelzceļa līnijas ārstu, bet Ivande ar bērniem uzturējusies gan Pēterburgā, gan Maskavā, gan Krimā. 1917. gadā Ivande ar bērniem atgriezusies Latvijā,ziemu pavadījusi Mālpils “Ģērķēnos” pie vīra radiem. 1919. gada vidū Fēlikss Lūkins devies ārstēties uz Davosu, Ivande palikusi Latvijā un rūpējusies par bērniem. Jaundibinātajā Latvijas valstī vēl nebija rimušas kara vētras, Kaija pieteikusies Latviešu sieviešu palīdzības korpusā un strādājusi kareivju mēteļu šūšanas darbnīcā. 1919. gada oktobrī viņa dabūjusi darbu Ārlietu ministrijas Informācijas nodaļā par franču preses referenti. No 1920. līdz 1921. gadam Ivande Kaija bijusi arī laikraksta “Latvijas Sargs” otrā redaktore. 1919. gada 5. novembrī pēc Kaijas iniciatīvas nodibinājies Latviešu sieviešu zelta fonds, kura mērķis bijis vākt ziedojumus Latvijas valsts labā. 1920. gada aprīlī fonda savāktās zeltlietas 400 000 Latvijas rubļu vērtībā tikušas iemaksātas Valsts kasē. Bieži vien paralēli redakcijas un citiem sabiedriskajiem darbiem un ģimenes pienākumiem Kaija vēl devusies uz mazākām Latvijas pilsētām ar saviem priekšlasījumiem un lekcijām. 1921. gada martā vīrs Fēlikss Lūkins beidzot atgriezies mājās no Davosas. 1921. gada 7. aprīlī Valmierā priekšlasījuma laikā Ivandi Kaiju ķērusi smaga smadzeņu trieka. Viņa bijusi tikai 44 gadus jauna, kad vairs nav nedz dzirdes, nedz runas, nedz arī labās puses kustības spēju. Turpmāk par sievu rūpējies vīrs Fēlikss, pēc tam – viņas dēli Ivars un Haralds. Ivandes Kaijas agrākā aktīvā sabiedriskā darbība tikusi augsti novērtēta, un 1926. gada 16. novembrī 50 gadu jubilejas sakarā viņai kā Latviešu sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un Zelta fonda dibinātājai piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Pēc Fēliksa nāves 1934. gadā Ivande Kaija klusi pavadījusi savu dzīvi. Vasaras dienas bieži pavadījusi Mālpils “Ģērķēnos”, kas bijusi rakstnieces sapņu zeme. Mergupes krastā daudz sapņots, domāts un strādāts. Pa “Ģērķēnu” mājas logiem vērota brīnumskaistā ainava ar Mergupes līčiem un Mālpils mācītājmuižu upes pretējā krastā. Augas dienas rakstniece sēdējusi upmalā, uz Draudzības akmens, lasīdama vai kavēdamās pagājušo dienu atmiņās. “Ģērķēnus” ar to apkārtni Ivande Kaija plaši aprakstījusi savos romānos “Iedzimtais grēks” (“Gailēni”), “Sfinksa” (Gaujienas pusmuiža) un “Jūgā” (“Kalnezeri”). 1941. gada Ziemassvētkos, ejot uz dievkalpojumu Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā, Kaiju notrieca kāda Vācijas armijas smagā mašīna. Bezsamaņā nogādāta slimnīcā, viņa mirusi 1942. gada 2. janvārī. Ivande Kaija apglabāta Rīgas Meža kapos.

• Reference: MyHeritage Genealogy - SmartCopy: Oct 7 2023, 18:57:59 UTC

  ---

• https://timenote.info/lv/Ivande-Kaija
• https://www.literatura.lv/personas/ivande-kaija
• https://lv.wikipedia.org/wiki/Ivande_Kaija