August Gailit

• August Georg Gailit (sünd 9. jaanuar 1891 Sangaste lähistel – 5. november 1960 Örebro, Rootsi) oli eesti kirjanik, kes kirjutas fantaasiaküllaseid romaane, novelle ja följetone. Gailit sündis Valgamaal Sangaste mõisa lähedal Kuiksillal. Ta kasvas üles Laatre mõisas. Alates 1899. aastast õppis ta Valgas läti kihelkonna- ja linnakoolis, aastatel 1905–1907 Tartu linnakoolis. Aastatel 1911–1914 töötas ta ajakirjanikuna Lätis, 1916. aastast Tallinna Teataja toimetuses, 1917–1918 Postimehe toimetuses. Ta võttis osa Vabadussõjast sõjaväeametnikuna ja sõjakirjasaatjana. Aastatel 1922–1924 elas ta Saksamaal, Prantsusmaal ja Itaalias ning seejärel kutselise kirjanikuna Tartus, hiljem Tallinnas. Aastatel 1932–1934 oli ta Vanemuise direktor. 1944. aastal põgenes Gailit koos perekonnaga Rootsi, kus ta elukohaks sai Örebro lähedal olev Ormesta mõis. Gailit suri 5. novembril 1960 ja tema tuhastatud põrm maeti Örebro põhjakalmistule. Matusetalitus toimus 13. novembril Örebro Olaus Petri kirikus. Hauakivi (kus leegitseva Tallinna silueti alla on kirjutatud "Üks leegitsev süda / üle rahutu vee") kujustas E. Raudsepp. Gailit kuulus kirjanike rühmitusse Siuru. Ta oli Tallinna Kirjanike Ühingu juhatuse liige[1]. Alates 1945. aastast Välismaise Eesti Kirjanike Liidu liige.
• Gailit oli aastast 1932 abielus operetinäitlejanna Elvi Vaher-Nanderiga (1898–1981). Ainsa lapsena sündis 1933. aastal tütar Aili. Tema õe Anna abikaasa oli õigusteadlane ja poliitik Rein Eliaser vanem, õepoeg Rein Eliaser oli jurist ja ajakirjanik, õetütar Rutt Eliaser oli jurist ja kirjanik. Elulugu
• Pühajärve valla elanike nimekirjaraamat; ERA.4407.2.45; 1921
• 1927 a. suvepuhkus Pühajärvel perega
• August Georg Gailit (1891-1960)//Kreutzwaldi sajand/Eesti kultuurilooline veeb
• http://galerii.kirmus.ee/erni/foto/foto2.html
• http://isik.tlulib.ee/index.php?id=2308
• https://www.literatura.lv/lv/person/Augusts-Gailits/873426

Surmakuulutused - Eesti Päevaleht (Stockholm, Rootsi), 1960, 8. nov., nr. 260, lk. 1

Artikkel "Nipernaadi autorit usutlemas". Vaba Eesti Sõna = Free Estonian Word : Estonian newspaper (New York : 1949 - ) nr.4 | 27. jaanuar 1951 | lk 4 : http://dea.nlib.ee/v4/fullview.php?pid=s295221&nid=214373&frameset=1

https://www.ra.ee/dgs/_purl.php?shc=ERA.4414.2.1180:91?333,2651,129... Tiigi tänav 1930. a; ERA.4414.2.1180; 15.12.1930-03.01.1931

• August Georg Gailit (sünd 9. jaanuar 1891 Sangaste lähistel – 5. november 1960 Örebro, Rootsi) oli eesti kirjanik, kes kirjutas fantaasiaküllaseid romaane, novelle ja följetone. Gailit sündis Valgamaal Sangaste mõisa lähedal Kuiksillal. Ta kasvas üles Laatre mõisas. Alates 1899. aastast õppis ta Valgas läti kihelkonna- ja linnakoolis, aastatel 1905–1907 Tartu linnakoolis. Aastatel 1911–1914 töötas ta ajakirjanikuna Lätis, 1916. aastast Tallinna Teataja toimetuses, 1917–1918 Postimehe toimetuses. Ta võttis osa Vabadussõjast sõjaväeametnikuna ja sõjakirjasaatjana. Aastatel 1922–1924 elas ta Saksamaal, Prantsusmaal ja Itaalias ning seejärel kutselise kirjanikuna Tartus, hiljem Tallinnas. Aastatel 1932–1934 oli ta Vanemuise direktor. 1944. aastal põgenes Gailit koos perekonnaga Rootsi, kus ta elukohaks sai Örebro lähedal olev Ormesta mõis. Gailit suri 5. novembril 1960 ja tema tuhastatud põrm maeti Örebro põhjakalmistule. Matusetalitus toimus 13. novembril Örebro Olaus Petri kirikus. Hauakivi (kus leegitseva Tallinna silueti alla on kirjutatud "Üks leegitsev süda / üle rahutu vee") kujustas E. Raudsepp. Gailit kuulus kirjanike rühmitusse Siuru. Ta oli Tallinna Kirjanike Ühingu juhatuse liige[1]. Alates 1945. aastast Välismaise Eesti Kirjanike Liidu liige.
• Gailit oli aastast 1932 abielus operetinäitlejanna Elvi Vaher-Nanderiga (1898–1981). Ainsa lapsena sündis 1933. aastal tütar Aili. Tema õe Anna abikaasa oli õigusteadlane ja poliitik Rein Eliaser vanem, õepoeg Rein Eliaser oli jurist ja ajakirjanik, õetütar Rutt Eliaser oli jurist ja kirjanik. Elulugu
• Pühajärve valla elanike nimekirjaraamat; ERA.4407.2.45; 1921
• 1927 a. suvepuhkus Pühajärvel perega
• August Georg Gailit (1891-1960)//Kreutzwaldi sajand/Eesti kultuurilooline veeb
• http://galerii.kirmus.ee/erni/foto/foto2.html
• http://isik.tlulib.ee/index.php?id=2308
• https://www.literatura.lv/lv/person/Augusts-Gailits/873426

Surmakuulutused - Eesti Päevaleht (Stockholm, Rootsi), 1960, 8. nov., nr. 260, lk. 1

Artikkel "Nipernaadi autorit usutlemas". Vaba Eesti Sõna = Free Estonian Word : Estonian newspaper (New York : 1949 - ) nr.4 | 27. jaanuar 1951 | lk 4 : http://dea.nlib.ee/v4/fullview.php?pid=s295221&nid=214373&frameset=1

https://www.ra.ee/dgs/_purl.php?shc=ERA.4414.2.1180:91?333,2651,129... Tiigi tänav 1930. a; ERA.4414.2.1180; 15.12.1930-03.01.1931

• 1991.09.01 Treji Vārti. Kas bija Augusts Gailits. Populāra igauņu rakstnieka 100. dzimšanas gadu atceroties. Rakstnieka Augusta Gailita literāro darbu cie-

nītāji, kas bez Igaunijas atrodami arī daudz citās
pasaules zemēs, 1991. gadā piemin un atskatās uz šī
ievērojamā autora 100. dzimšanas dienu. — Litera-
tūras vēsturnieki un dzīves gaitu apcerētāji ir līdzīgās
domās par A. Gailita parasto biogrāfiju un viņa 23
sarakstīto grāmatu vērtību un nozīmi. Bet liela neziņa
un mistiska minēšana par viņa izcelsmi un "saknēm".
Raksta tālākā daļā pastāstīšu, ko pats Gailits pa-
skaidrojis par savu izcelsmi šī raksta autoram.
A. Gailita pirmo literāro darbu — stāstu Kad
saule noriet — kas parādījās drukā 1910. gadā, drīz
pēc publicēšanas bija aizmirsis pat pats autors, un to
tikai statistikā piemin viņa darbu vērtētāji. Tikai sep-
tiņus gadus vēlāk sāka parādīties viens pēc otra viņa
labāk pazīstamie darbi. Sātana karuselis (noveļu krā-
jums) iznāca 1917. gadā. Tam sekoja Sapņu zeme (ro-
māns — 1918. g.), Klauni un fauni (feļetoni — 1919.
g.), Ceļojošie bruņinieki (noveles — 1919. g.), Idiots
(noveles — 1924. g.), Purpurainā nāve (romāns —
1924. g.), Pret rītu (noveles — 1926. g.), Laikmeta
grimases (feļetoni — 1926. g.), Krustneši (noveles —
1927. g.).
Katrā no šiem darbiem uzdzirkstī Gailita īpat-
nējais talants, humors un romantiskā dēkainlba, bet
no pārējo igauņu rakstnieku saimes Augusta Gailita
vārdu straujā rāvienā izcēla novelēs sarakstītais
romāns Toms Nipernādijs, kas iznāca Tartū 1928.
gadā. Igauņu valodā vien tas iznācis četros skaitliski
liela metiena izdevumos. Toms Nipernādijs tulkots
sešās svešvalodās, un ne vien igauņu, bet arī citu tautu
literatūras kritiķi uzsvēruši, ka Augusts Gailits ar šo
darbu pacēlies Knuta Hamsuna klasē. Arī visi nāka-
mie Gailita darbi ne tikai iznākuši vairākos laidienos
dzimtenē un trimdā, bet tāpat tulkoti daudzās svešva-
lodās. Jau pāris gadus pēc igauņu oriģinālizdevuma
Toms Nipernādijs parādījās Berlīnē vācu tulkojumā
(1931. gadā). Tā panākumi vācu lasītājos bija tik lieli, ka abus Gailita nākamos darbus Senču zemi un Skar-
bo jūru laida klajā Berlīnē vācu tulkojumā tūlīt pēc
igauņu izdevuma. Senču zemes vācu izdevums —
1938. g. un Skarbas jūras tulkojums — 1939. g.
Būtu Šeit jāatzīmē, ka nezināmu apstākļu dēļ §ī
latviešiem tuvā, dažkārt par latvieti dēvētā, rakst-
nieka darbu tulkojumi Kauņā un Helsinkos parādījās
vairākus gadus agrāk nekā Rīgā. Toms Nipernādijs
iznāca lietuvju tulkojumā 1938. gadā un somu valodā
— 1942. g. Vairāki A. Gailita darbi parādījušies
zviedru, dāņu, čechoslovaku, franču (arī Beļģijā) v.c.
tulkojumos (kopā 14 valodās).
A. Gailita garīgās ražas vārtus uz Latviju plašā
vērienā atvēra GRĀMATU DRAUGS 1943. gadā,
kad viens pēc otra parādījās Toms Nipernādijs un
Skarba jūra (Adeles Solies tulkojumā) un Senču zeme
(Ar Helmāra Rudzīša nosaukumu Brīvības dziesma,
Elīnas Zālītes tulkojumā). Romāns Senču zeme par
brīvības cīņām ar tanī notēloto pierobežas latviešu
saimnieka Vizbulīša iesarkani notonēto tipu sagādāja
autoram nepatikšanas un dziļus pārmetumus dažās
latviešu aprindās. Tā kā Gailitam vispār gribējās šo
romānu pārstrādāt, tad viņš jaunā izdevumā apstrī-
dēto Vizbulīti arī pārdēvēja par igauni. Gailits lūdza
šo rindu rakstītāju pārstrādāto izdevumu pārtulkot
no jauna un to 1954. gadā ASV izdeva VIĻA ŠTĀLA
apgāds. Vai nu tīšām vai netīšām, GRĀMATU
DRAUGA apgāds 1978. gadā izdeva no jauna veco
Rīgā iznākušo Brīvības dziesmu. Tātad A. Gailita
romāns Senču zeme pieredzējis divus dažādus latviešu
valodas izdevumus ar diviem dažādiem tulkojumiem.
Visas Gailita trimdā iznākušās grāmatas (skaitā
astoņas) tulkojis latviski šo rindu rakstītājs. Pirmā
iznāca Liesmojoša sirds 1947. g. J. KADIĻA apgādā,
Eslingenā. Sekoja Eke Mors GRĀMATU DRAUGA
apgādā 1948. g., Pūri bangainiem ūdeņiem, LI-
TERAS apgādā Eslingenā 1951. g. Jau Ņujorkā
iznāca A. Gailita pēdējais darbs, triloģija Vai
atceries, mana mīļa. Tās pirmā daļa ar oriģināl-
nosaukumu Vai atceries, mana mīļa iznāca
GRĀMATU DRAUGA apgādā 1952. gadā. Noveļu
izlase Pēdējais romantiķis arī GRĀMATU DRAUGA
apg. 1954. gadā. Vai atceries, mana mīļa II daļa
iznāca 1956. gadā ar GR. DR. nosaukumu Lēvijas
kundzes grēksūdze un trešā daļa no Vai atceries,
mana mīļa sērijas iznāca GRĀMATU DRAUGA
apgādā 1959. g. ar nosaukumu Dienas senajās. Lat-
viešu lasītāji tais gados bija tik kāri uz Gailita dar-
biem, ka viņa mūža pēdējais darbs — triloģija iznāca
tikpat kā reizē igauņu un latviešu valodā. Pēdējā
triloģijas daļa bija pat jātulko no manuskripta
noraksta, jo igauņu izdevums vēl nebija iznācis. Tā Vai atceries, mana mljū trešā grāmata sasniedza abu
tautu lasītājus vienā laikā.
A. Gailita biogrāfi visumā turējušies pie Igauni-
jas neatkarības laikos pazīstamā skolu grāmatu
autora M. Kampmā (Kampma) literatūras vēstures
datiem. Tur teikts, ka Augusts Gailits dzimis 1891.
gada 9. janvārī Valkas apkaimes Sangastes muižā,
kur viņa tēvs vadījis būvdarbus muižā un apkārtnē.
Rakstnieka bērnības gados, tēva darba apstākļu
ietekmē ģimenes dzīves vieta bieži mainījusies Latvi-
jas un Igaunijas robežapgabalos.
Kampmā raksta, ka Gailita tēvs un māte galveno
izglītību ieguvuši vācu valodā, tādēļ arī rakstnieka
jaunības gados ģimenē runāja vācu valodu, vēlāk par
mājas valodu kļuva latviešu un igauņu valoda.
Pavadīdama ilgāku laiku igauniskā vidē, Gailitu ģimene pārigauniskojās un Igaunijas neatkarīgajai
valstij nodibinoties, pieņem Igaunijas pavalstniecību.
Rakstnieks Augusts bija piecu bērnu ģimenes
jaunākā atvase. Tā kā vecāki darba vietas maiņas dēļ
bieži pārcēlās no vienas vietas uz otru, tad pirmo
skolas posmu Augusts pavadīja pie vecāsmātes Val-
kā. Sākot ar 1899. g., viņš mācījās Valkas latviešu
draudzes skolā, vēlāk pilsētas skolā. 1905. g. A.G.
pārcēlās pie māsas uz Tartu, kur viņš iestājās Tartu
pilsētas skolā. Sevišķi sirsnīgas attiecības kopš tiem
laikiem rakstniekam izveidojušās ar vecāko māsu An-
nu.
Abi Augusta brāļi, kas arī bija vecāki par viņu,
dzīvoja Rīgā. Tā kopš 1910. g. rakstnieks kādu laiku
dzīvoja Latvijas galvas pilsētā. Tur tad arī latviešu
valodā parādījās viņa pirmie rakstu darbi. Ar 1911. g.
viņš bija Dzimtenes Vēstneša līdzstrādnieks. Rakstīja
arī Domās, Skatuvē un Dzīvē. Daži viņa raksti par
igauņu, somu, franču v.c. literatūru parādījās arī tā
laika polītiski-literārā laikrakstā Latvija.
Par Gailita izcelsmi (saknēm), kas skolas
grāmatu autora Kampmā literatūras vēsturē vienkārši
nosaukta par "lībiski latviskām", citi viņa dzīves
gaitu pētītāji un apcerētāji nav tikuši pie izšķirīga
secinājuma. — Viens no nopietnākiem igauņu literā-
tūrvēsturniekiem, rakstnieks Bernards Kangro, par
Augusta Gailita izcelsmi runājot, piem., saka: ~lga-
unijā vairāk nekā jebkurā citā zemē laika griežos
krustojušies dažādu tautu un tautību ceļi... Tur
jaukušies vācieši, krievi, somi, zviedri, poļi, latvieši,
pat holandieši ... nemaz nerunājot par citu somugru
tautu — lībju, ingermaņu v.c. pēdām ..." B. Kangro
vērtējumā Augusts Gailits ir viens no šo krustojumu
pēctečiem, kuru asins sastāvā grūti noteikt vienas
zināmas asins līnijas pārākumu. Viņa senčos ir kon-
statētas lībju, latviešu, igauņu, vācu, un, iespējams,
pat holandiešu asinis. Pat savu izglītību Gailits guvis
latviešu, vācu, igauņu un krievu valodā. — Visu šo
valodu vidū, diemžēl, trūkst viņa visvecāko senču —
lībju valodas.
Igauņu polītiķis (neatkarības laika ministrs),
literāts un kritiķis Karls Asts-Rumors savās atmiņās
par Gailituraksta: ~Par spīti viņa sejas pantu stingrai
kārtībai, tur manāma agresivitāte. Ap viņa muti un
plānām lūpām parasti rotaļājas draudzīgs smaids, aiz
kura slēpjas zināma ironija. Savā vispārējā ārējā iz-
skatā Gailits atšķīrās no caurmēra igauņa tipa, bet
viņš neatgādināja arī vidusmēra latvieti. Cilvēka seja
ir kā dabas ainava ar neskaitāmām īpatnībām. Varētu
pat teikt, ka katra seja ir kā ainava. Man šķiet, ka
Gailitam līdzīgus vīrus esmu redzējis kaut kur, īpaši
Ziemeļlatvijū, ap Siguldu. Gaujas ieleja pieder pie
izteiksmīgākajiem Latvijas dabas skaistumiem. Tur

valda noslēgtība, senatnes gaisotne. Klaiņojot pa šīs
ielejas klinšu pakalniem un baudot Krimuldas drupu
(atlieku) pievilcību, bieti liekas, ka man pretī soļo
Augusts Gailits." Nodaļu par Gailita senčiem Asts-
Rumors nobeidz ar vārdiem: ~Tū kū mēs, minēdami
un prātodami par Gailita senčiem, taustāmies pa tum-
su, tad es iedrošinātos pieņemt, ka Augusta Gailita
atavistiska izcelsme sastādās no lībju-latviešu-igauņu
mistrojuma, bez kā kāds no šo tautu elementiem ie-
ņemtu dominējošu vietu. Latvieši ir kustīgāki, im-
pulsīvāki, sparīgāki, varbūt pat vitālāki nekā mēs.
Tas parādījies arī trimdā. Viņu rakstniecībā sprēgā
lielāka uguņošana nekā mūsēja. Augustam Gaili tam
viņa raibi musturotais, ar vairākiem etniskiem krāsu
toņiem raibinūtais audums devis lielas priekšrocības
un tās līdz ar viņu padarījušas bagātāku visu igauņu
literatūru. Gailita teikumi ir ritmiski viegli un
steidzīgi, brīžiem arī kaprīzi. Viņa domu kamols
uzritina arvien jaunus kontaktus. Viņa fantāzija
dzirkstī un pārsteidz. Viņu nesaista viens vienīgs
krasts, sala vai zemes stūrītis. Viņa rade ir brīva un
neierobežota. Tādēļ viņa darbi labi lasāmi arī zemēs
un valodās ārpus mūsu dzimtenes."
Šo rindu rakstītājs, būdams pēdējo astoņu A.
Gailita grāmatu tulkotājs latviski, atradās regulārā
kontaktā ar rakstnieku vairāk nekā 20 gadus. Viņa
grāmatu latvisko tulkojumu popularitātei ar katru
gadu un katru grāmatu pieaugot, bieži savās vēstulēs
apjautājos par viņa dzīves gaitām, izcelsmi, senčiem.
Ļoti reti, it kā negribot, viņš pieskārās savai dzīvei un
senčiem.
Beidzot kādā 1955. g. vēstulē Gailits raksta:
~Kas attiecas uz manu biogrāfiju un izcelsmi, tad, kā
jūs zināt, neesmu par sevi sniedzis nekādas ziņas ne
ārzemju enciklopēdijām, ne igauņiem. Tagad beidzot
tomēr esmu nolēmis Jums šo to par sevi pastāstīt. Bet
tas prasīs laiku."
Tā paša gada novembra vēstulē viņš atgriežas pie
šī jautājuma un, starp citu, raksta: ~Nekad neesmu
centies rakstīt savu biogrāfiju, būdams pārliecībā, ka
autors un viņa darbi ir divas dažādas lietas. Cik labi
arī būtu kāda rakstnieka darbi, viņa personīgā dzīve
jāatstāj viņam pašam. Uz autobiogrāfijām esmu rau-
dzījies kā uz niekkalblbām, uz savas personas izcelša-
nu un uzpūtību. Ir taču autori tādi paši cilvēki kā visi
citi, ar tām pašām vājībām un kļūdām un tādēļ nav
nekādas jēgas tos stādīt par priekšzīmi citiem. Pro-
tams, katrs cilvēks pats gribētu uzzināt savu izcelsmi
un savu asiņu sastāvu. Sevišķi gadījumā, ja viņš jūtas
kā svešķermenis sabiedrībā, kādā dzīvo. Šāda skaid-
rība būtu tam nepieciešama pašam, lai labāk izprastu
savu apkārtni un pats sevi. Diemžēl, man tas nav izdevies. Jaunības gados nekā daudz neinteresējos par
saviem senčiem. Neatkarības laikā būtu vajadzējis
izpētīt daudzos senos archīvus, kas galvenokārt
atradās Latvijā, no kurienes cēlušies mani senči. Bet
tas palika nedarīts. — Varu pastāstīt tikai tik daudz,
cik zēna gados palicis prātā no manu vecāku saru
nām, kad viņi šad tad nejauši pieminēja savus radus.
Tik daudz nopratu, ka mans tēvs cēlies no lībjiem, jo
viņš bieži pieminēja, ka viņa tēvs Valkas būvmeistars
un Brāļu draudzes sludinātājs, Pēteris Gailits vēl
pratis lībju valodu. Viņš miris spēka gados ar plaušu
karsoni. Pēterim Gailitam bijuši trīs dēli."
Rakstnieka tēvs, arī vārdā Augusts, bijis
vecākais. Vecāmāte, Pētera sieva, bijusi holandiešu
ieceļotāju pēctece (vārdā Marija Mertense). Pēc vīra
Pētera nāves pārdevusi māju Pasta ielā, Valkā un
norīkojusi visus trīs dēlus darbā. Rakstnieka tēvs
Augusts paguvis beigt Valkas vācu ģimnāziju (Lan
desgymnasium), prata vācu, latviešu, krievu, igauņu
un pat latīņu valodu. Arī tas iesaistījās būvmeistara
darbā. Ziemas bija garas un brīvas. Vienīgā nodar
bošanās bija kaislīga grāmatu, žurnālu un laikrakstu
lasīšana. Galvenā lasāmviela bijusi vācu valodā. Bet
tikuši abonēti arī visi tā laika latviešu laikraksti un
žurnāli. Rakstnieka mātes izcelsme bijusi vēl sarež
ģītāka. Viņas vectēvs bijis barons Koskils (Koskyll).
Tas jaunības "dullumā" bija iemīlējies no Sāmsalas
atvestajā igauņu vergu meitenē. To apprecēdams,
viņš zaudējis nevien savu dižciltību, bet arī manto
jamo muižu. Viņas mātes tēvs apprecējis Sofiju
Veisu. Arī Veisi bijuši jauktas izcelsmes. To vidū bi
juši vācieši, latvieši, igauņi. Tas arī viss, ko Gailits
pastāstījis par savām "saknēm" un izcelsmi. Tālāk
viņš plašāk pakavējies pie Valkas un Tartu skolas
laika un pie brāļiem Rīgā pavadītajiem gadiem. Bet
tas visumā saskan ar iepriekšējo biogrāfu datiem.
Varētu vēl pieminēt, ka viņš personīgi pazinis latviešu
rakstniekus Akurāteru, Skalbi, Virzu, Rozīti, Līgot
ni, Raini v.c, bet ciešāka draudzība neesot izveido
jusies ne ar vienu. Latviešu rakstnieki viņu laikam
uzlūkojuši par "renegātu". Igauņu pusē, turpretī, it
sevišķi viņa karjēras sākuma posmā, uzskatījuši viņu
par latvieti.
Pēdējā dzīves un darba posmā, tāpat pēc viņa
nāves, igauņu kollēgas un literatūras vērtētāji viņu
pilnā mērā uzskata par igauņu rakstnieku. Viens no
prominentākiem igauņu literatūras vēsturniekiem,
Augusta Gailita līdzgaitnieks Bernards Kangro kādā
rakstā uzsver: Gailita mata darbs piederēja Igauni
jai. Viņa idejas un pārliecība bija savijusies ar igauņu
tautu un tās likteņa gaitām ciešāk nekā daudziem
citiem tīrasiņu igauņiem, kuru nacionālās izjūtas
kāda nejauša vēja vēsma viegli aizpūš gan uz aus-
trumiem, gan rietumiem."
Beidzot, atceroties Augustu Gailitu, nedrīkstētu
nepieminēt, ka Igaunijas neatkarības sākuma posmā
igauņu rakstniecībā izveidojās romantiski-bohēmiski
noskaņots, seno teiku putna Siura vārdā nosaukts,
rakstnieku un dzejnieku nogrupējums. Tam kā viens
no impozantākiem pievienojās arī Augusts Gailits.
Un, kad gadu pēc gada viens autors pēc otra pievērsās
t.s. jaunreālismam vai kādam citam rakstniecības
novirzienam, Gailits palika uzticīgs romantismam līdz
mūža galam.
Savu radīšanas devīzi Augusts Gailits iekļāvis
iemīļotā novelē Pēdējais romantiķis. Tās simboliskais
varonis — lepns pavecāks gailis — grib imponēt vistu
saimei un pierādīt, ka viņš spēj pacelties lidojumam
tālos apvāršņos. Augstais lidojums, protams, beidzas
ar traģisku neveiksmi.
Taču pacelšanās pasaules plašumos tā iegūlusies
A. Gailita sirdī un dvēselē, ka pat savā pēdējā sīkā
miniatūrā Vanags, notēlojot mazu pastaigu Orebro
apkārtnes laukos, viņš vēro kāda vanaga lidojumu ar
vārdiem: ~Jū, patiesi, kādreiz arī mani sapņi un
domas tiecas uz tādiem neierobežotiem augstumiem
un tālumiem. Zemes un ja fas gulēja zem manām kā-
jām un tautas apbrīnoja manu augsto lidojumu.
Kālab gan dzīve pa gabaliņam vien saēda manus
sapņus, un piespieda mani pie zemes? — Vai man
būtu pietrūcis drosmes, jeb vai mani spārni bija par
īsiem?
Bet es neskumstu.
Tas, kas neizdevās man, to tomēr panāks lepnais
vanags.
Varbūt pat tādā plašumā, ka pasaules izplatī-
jums kļūs tam par šauru. Lido, mans draugs, jaunais
vanag — kādā vientuļā klusā stunda, vismaz sapņos,
lidošu tev līdzi un mācīšos novērtēt dzīvi no gluži'cita
augstāka redzes loka — ar Radītāja dvēseles acīm."

Skat. Foto: Augusts Gailits, viens no populārās Siuru grupas
locekļiem. Teiksmu putna Siuru vārdā nosauktā
igauņu rakstnieku un dzejnieku bohēmas grupa
bija sevišķi populāra Igaunijas neatkarības
sākuma gados. (1917.-20.)

Cilvēka cieņa tātad ir viņa spējā atzīt un skatīt patiesību, viņa spējā dzirdēt
sirdsapziņas balsi un klausīt tai, nebūt aklam dziņu vergam, bet būt brīvam,
t.i. spējīgam sekot idejām un ideāliem, pat tad, kad tas ir pretī viņa dziņām.
Kad viņš, novērsies no visiem meliem, būs atzinis patiesību un saskaņā ar to
izšķīries par īsto, pareizo ceļu, par to, ko noteic viņa sirdsapziņa, noraidot
visu citu tumšāko dvēseles spēku suģestijas, tad viņš ar to un tikai ar to būs
pierādījis savu augstāko pilno cilvēcību un līdz ar to arī ieguvis un apstiprinā-
jis savu augstāko cilvēcīgo cieņu.
No prof. Dr. Paula Jureviča — Variācijas par moderno cilvēku.

Augusta Gailita 60-tajā dzimšanas dienā, 1951.
g. Orebro: kāda Zviedrijas latviešu literārās
sabiedrības pārstāve apsveic rakstnieku ar
krāšņu ziedu klēpi.